Ar cinku bagāto rauga preparātu klasifikācija

Cinka piedevas ir izgājušas četrus posmus. Pirmās paaudzes cinka piedevas, kas pirmo reizi parādījās, bija neorganiskie sāļi, piemēram, cinka sulfāts un cinka hlorīds. Tam ir vienkārša struktūra, zema cena, un mērens papildinājums var novērst cinka deficīta izraisītos simptomus. Otrajā posmā ir iekļauti daudzi organiskie cinka piedevas, piemēram, cinka glikonāts, cinka glicirizināts, cinka citrāts, cinka laktāts un tā tālāk. Trešais posms ir cinka aminoskābju helātu veidošanās.
Neorganiskais cinks
Tostarp cinka sulfāts, cinka oksīds, cinka karbonāts, cinka sulfīds uc Tipisks neorganiskā cinka pārstāvis ir cinka sulfāts, kam ir vienkārša struktūra un zema cena. Mērens papildinājums var novērst cinka deficīta izraisītos simptomus. Saskaņā ar Ķīnas farmakopeju cilvēka ķermeņa uzsūkšanās ātrums ir tikai 7%. Reakcijā ar kuņģa skābi iegūtais cinka hlorīds ir ļoti toksisks kodīgs līdzeklis, kas izraisa ievērojamas nevēlamas reakcijas. Biežas kuņģa-zarnu trakta reakcijas ir samazināta ēstgriba, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja utt., kas var viegli izraisīt saindēšanos ar cinku.
Neorganiskā cinka trūkumi: a. Cinks pastāv kā neorganisks jons, un cilvēka ķermenis to ir grūti absorbēt antagonistiskas iedarbības rezultātā; b. Ar ogļskābi un fitīnskābi augos viegli veidojamas nešķīstošas ​​vielas, kas ietekmē uzsūkšanos; c. Zarnu neitrālā vidē neorganiskie cinka sāļi ir pakļauti hidrolīzei; d. Tam ir stimulējoša iedarbība uz kuņģa-zarnu traktu un var izraisīt caureju.
Cinka organiskā sintēze
Ieskaitot cinka glikonātu, cinka oksalātu, cinka citrātu, cinka laktātu, cinka glicirizinātu utt., Tas ir agrāk attīstītais organiskā cinka veids. Salīdzinot ar neorganisko cinku, tā nozīmīgākā iezīme ir tā, ka tā stimulējošā iedarbība uz kuņģa-zarnu traktu ir ievērojami samazināta, kā arī uzlabojas tā perorālā uzsūkšanās un izmantošanas ātrums salīdzinājumā ar nepolāro cinku.
Cinka glicirizskābe organiskajā cinkā ir glicirizskābes kombinācijas produkts, kas iegūts no augu lakricas un cinka. Tas organismā atbrīvo glicirizskābi un cinka jonus, un to lieto kā perorālu pretčūlu līdzekli. Tomēr augsto izmaksu dēļ tā plašais pielietojums ir ierobežots. Cinka glikonātam ir augsts saturs un laba uzsūkšanās spēja, taču tas kairina kuņģa-zarnu traktu. Iekšķīga lietošana var izraisīt vieglu sliktu dūšu, vemšanu, aizcietējumus un zināmu kuņģa gļotādas kairinājumu. Cinka sulfāta un cinka glikonāta [1], ko patērē iedzīvotāji, būtiskas atšķirības zāļu maksimālajā koncentrācijā un biopieejamībā nav, taču cinka glikonāts uzsūcas ātrāk, saglabā ilgāku laiku un tam ir augstāka maksimālā zāļu koncentrācija un biopieejamība salīdzinājumā ar cinka sulfātu. 2.5-3.0 kg veseliem trušiem iekšķīgi ievadīja 20 mg/kg cinka sulfāta un cinka glikonāta, un pēdējam bija četras reizes lielāka par cinka sulfāta biopieejamību [2]. Cinka laktāts ir organiskās skābes sāls, ko iekšķīgi lieto epilepsijas ārstēšanai. Tam ir augsts uzsūkšanās ātrums, un to neietekmē fitīnskābe un fitātu sāļi. Saskaņā ar ziņojumiem [3] cinka laktāta biopieejamība eksperimentālajām žurkām ir aptuveni 1.3-1,5 reizes lielāka nekā cinka glikonātam. Sun Guoping pētīja perorālo cinka glikonāta tablešu farmakokinētiku vēža slimniekiem un atklāja, ka tām piemīt ātras uzsūkšanās, augsta maksimālā koncentrācija un ātra eliminācija [4].
Lai gan šāda veida produkti ir uzlabojuši pirmās paaudzes cinka sāļu trūkumus, tam joprojām ir antagonistiska iedarbība un zems uzsūkšanās ātrums. Saskaņā ar ķīniešu vārdnīcu Materia Medica, organiskā cinka lietošana joprojām "bieži izraisa kuņģa-zarnu trakta kairinājuma simptomus, piemēram, diskomfortu vēderā, sliktu dūšu un vemšanu", un "nepārtraukta lietošana var izraisīt nevēlamas reakcijas, piemēram, kālija un nātrija izdalīšanos, vieglu tūsku". Ir arī literatūras ziņojumi, ka tā bioloģiskā pieejamība ir salīdzinoši zema, tikai aptuveni 14%. Cilvēki veic turpmākus pētījumus un uzlabo tā biopieejamību, toksiskas blakusparādības, absorbciju un vielmaiņas mehānismus.
Aminoskābju kompleksa forma
Aminoskābju kompleksus vispirms izstrādāja Amerikas "Aibiwang" bioloģiskā laboratorija. Astoņdesmito gadu sākumā tas tika pārdots Ķīnā, un tagad tas ir ražots Ķīnā. Pirmkārt, dzelzs proteīns tika sintezēts no dzīvnieku augu proteīniem un dzelzs elementiem, un pēc labu rezultātu sasniegšanas tas tika veicināts un attīstīts, veidojot cinka aminoskābju kompleksus. Šo kompleksu veido aminoskābju un metāla elementu, piemēram, cinka, kombinācija noteiktos procesa apstākļos.
Aminoskābajam cinkam ir būtiskas atšķirības ķīmijā un bioķīmijā salīdzinājumā ar neorganisko cinku. Neorganiskajos sāļos esošie metāla elementi, piemēram, cinka sulfāts, jonu stāvoklī nonāk zarnās un pH un vides faktoru ietekmē reaģē ar citiem elementiem, kļūstot par nešķīstošām vielām, kuras ir grūti sagremojamas un uzsūcas. Aminoskābju cinku veido karboksilgrupa aminoskābēs un cinka elementi, veidojot sāļus. Tajā pašā laikā aminoskābju aminogrupas slāpekļa atomam ir nedalīts elektronu pāris, kas ar koordinācijas saitēm var veidot strukturāli stabilu sešu locekļu gredzena kompleksu ar cinku, tādējādi nodrošinot labu ķīmisko stabilitāti. Turklāt aminoskābes cinks cilvēka organismā viegli uzsūcas un tiek izmantots, pateicoties tā neitrālam intramolekulārajam lādiņam, labajai šķīdībai ķermeņa pH vidē un vieglai metālu jonu izdalīšanai. Šī kompleksa ķīmiskā stabilitāte ir mērena, un aminoskābēm ir aizsargājoša iedarbība uz metālu joniem, kas var novērst cinka pārtapšanu par nešķīstošiem savienojumiem zarnās vai adsorbēšanos uz nešķīstošiem koloīdiem, kas kavē elementu uzsūkšanos, tādējādi veicinot uzsūkšanos organismā. Neorganiskajam cinkam ir nepieciešamas nesējmolekulas, lai iekapsulētu metāla jonus un veidotu organisku lipīdos šķīstošu kompleksu ārpus šūnas membrānas, lai ļautu joniem iziet cauri šūnas membrānai. Gluži pretēji, pēc iekļūšanas organismā cinka aminoskābju kompleksi var tieši transportēt cinku uz konkrētiem audiem un enzīmu sistēmām atbilstoši dažādām aminoskābju proporcijām un daudzumiem, kas nepieciešami dažādiem audiem un enzīmu sistēmām. Cinks tiek atbrīvots, iedarbojoties enzīmiem un audiem, lai apmierinātu ķermeņa vajadzības. Tas novērš nepieciešamību pēc augšanas stāvokļa, kas nepieciešams neorganiskajam cinkam, tādējādi uzlabojot kompleksa izmantošanas efektivitāti.
Rezumējot, cinka aminoskābju kompleksu uzsūkšanās un metabolisms organismā atšķiras no neorganiskā cinka, un daži cinka aminoskābju kompleksi var stimulēt noteiktus bioloģiskos procesus. Pētījumā par cinka lizīna un cinka sulfāta perorālu ievadīšanu suņiem atklājās, ka cinka lizīna biopieejamība bija ievērojami augstāka nekā cinka sulfāta [5].
Lai gan aminoskābes cinkam ir laba ķīmiskā stabilitāte, laba šķīdība ķermeņa pH vidē, kā arī cilvēka organisms to viegli uzsūcas un izmanto, eksperimentālos pētījumos ar dzīvniekiem konstatēts, ka [6]: ja kalcija, fitīnskābes un celuloze ir zema, aminoskābju kompleksa cinka izmantošanas līmenis nav labāks par neorganiskā cinka izmantošanu. Ja uzturā ir augsts cinka antagonista saturs, aminoskābju komplekss cinks neļauj cinkam kļūt par nešķīstošiem savienojumiem kuņģa-zarnu traktā vai tieši uzsūkties uz izšķīdušiem koloīdiem, kas kavē uzsūkšanos, tādējādi padarot to ļoti bioloģiski efektīvu. Proti, tā bioloģiskā pieejamība tikai uzlabo dažus neorganiskā cinka ietekmējošos faktorus, patiesi nepalielinot tā absorbcijas ātrumu cilvēkiem.